Piecus gadus vēlāk tika veikta sabiedriskās domas aptauja, kurā 45% atbalstīja, bet 40% neatbalstīja algotu bruņotu spēku izveidi. Lai gan nepārliecinoši, tomēr tas bijis viens no faktoriem, lai izveidotu profesionālu armiju un atceltu obligāto militāro dienestu ar 2007.gada 1.janvāri.

Atceros, kā pats vēl paspēju aizpildīt jauniesaucamā kartiņu. Bija jādodas uz vietu nedaudz ārpus Rīgas centra un rakstiski jāatbild uz diezgan daudz personiskiem jautājumiem, kas visi bija formulēti strikta apgalvojuma formā. Tā kā atbildes uz vairumu jautājumu par sevi nezināju, tad lielāko daļu atstāju neaizpildītu. Pēc kartiņas aizpildīšanas iesaukšana tika atlikta, jo biju uzsācis studijas. Turklāt gaisā jau virmoja baumas, ka drīzumā notiks pāreja uz profesionālo dienestu. Šajā procesā labumu sev saskatīja visas puses. Labums tika gan studentiem, gan darbiniekiem, gan militāristiem.

Pēdējie 5 gadi, manuprāt, ir parādījuši, ka tā ir bijusi pareiza izvēle. Šobrīd ģeopolitiskā situācija mainās. Daļā Ukrainas jau 3 mēnešus valda svešas valsts karaspēks, ievesta sveša valūta, izzagtas bankas, pārņemtas pašpārvaldes. Izspēlēts aneksijas-referenduma scenārijs. Cik iespējams saprast no dažādu valstu medijiem, citos Ukrainas reģionos aktīvi norisinās viltus karoga operācijas. Šādos apstākļos ir saprotams, ka izskan aicinājumi pārskatīt mūsu aizsardzības spējas un modeli.

Vai obligātā dienesta atjaunošana varētu praktiski palīdzēt uzlabot Latvijas drošības situāciju? Vai arī tam būs negatīvas sekas? Šāds solis noteikti nozīmētu militārā spēka kvalitātes mazināšanos uz kvantitātes rēķina. Papildus tas novestu pie situācijas, ko varētu nosaukt par attālināšanos no mūsdienu vērtībām, taču militārā stāvokļa saasināšanās reģionā neizbēgami pie tā novestu agrāk vai vēlāk.

Protams, obligātais militārais dienests ļautu iegūt skaitliski lielāku, turklāt zināmā kvalitātes līmenī apmācītu armiju, noteikti samazinātu ne tikai bezdarbu, bet arī bezdarbību, kā arī nodrošinātu “ieroci katrā mājā”, kas var palīdzēt arī civilā saspīlējuma situācijā.

Varbūt var apdomāt obligāto apmaksāto dienestu vai arī kādu obligātā un profesionālā dienesta kombināciju, bet, spriežot pēc tā, kā valsts plānojusi ieviest “veselības apdrošināšanu”, nezin vai šis izdotos prātīgā kvalitātē.

Pēc internetā pieejamās informācijas profesionālajā dienestā esošo kareivju skaits šobrīd stipri atpaliek no citām Eiropas valstīm, taču varam lepoties ar skaitliski bagātu Zemessardzi – brīvprātīgi, tātad ieinteresēti un ar pietiekošu spēju pielāgoties dažādu konfigurāciju situācijām. NATO sabiedroto reakcijas laiks pēc viņu pašu izteikumiem ir “dažu dienu” jautājums. Ar NATO svētību Latvijā tiek veidots izcilības centrs stratēģiskās komunikācijas jautājumos. Ļoti pareiza izvēle, ņemot vērā to, ka ikdienas “karš” Latvijā un Baltijas valstīs šobrīd notiek tieši informācijas telpā. Sabiedrība ir jāizglīto, lai tā spētu kritiski izvērtēt un uztvert informāciju.

Ir labāki veidi par obligāto dienestu, kā risināt bezdarba problēmu. Nodarbinātības valsts aģentūra pēdējos gadus ir sākusi strādāt efektīvāk. Kā Latvijas Studentu apvienības vadītājs atzinīgi novērtēju vienu no viņu programmām “Atbalsts jauniešu brīvprātīgajam darbam”, kurai esam pieteikušies. Šī programma nodrošina iespēju nevalstiskajām organizācijām veidot brīvprātīgo darba vietas, kuras stipendijas veidā finansē aģentūra.

Savukārt ieroču nepietiekamā izplatība tautas vidū, lai arī ir ļoti nopietna problēma, kas klasiska militāra konflikta gadījumā var stipri mazināt tautas pretestību, ir risināma citos veidos. Pēc N. Zikova kinoteātra incidenta izskanēja apņemšanās ierobežot ieroču pieejamību, bet par laimi būtiskas izmaiņas nav ieviestas. Ierobežojot tautas pieeju ieročiem, jāpatur prātā teiciens “Ja glabāt ieroci būs noziegums, tad tikai noziedzniekiem [un okupantiem] būs ieroči.” Līdz ar to Latvijai steidzami būtu jāveic pasākumi ieroču izplatības veicināšanai.

Atgriežoties pie militārā dienesta tēmas, attiecībā uz studentiem viennozīmīgi jāsaglabā izņēmums – argumenti nemainās; turklāt, studējošo skaitam arvien samazinoties, šo kritisko masu ir būtiski saglabāt tur, kur viņi ir visvairāk vajadzīgi, bet salīdzinoši nelielais cilvēku skaits būtiski neietekmēs militāro potenciālu.

Augstākās izglītības studiju programmas pēdējo 20 gadu laikā ir pārcietušas visdažādāko interešu grupu mēģinājumus tajās “iestūķēt” visu no vispārizglītojošajiem priekšmetiem (ekonomika, saskarsmes māksla u.c.) līdz pat vides aizsardzībai utml., tāpēc kompromiss ir jāmeklē uzmanīgi – šobrīd varētu būt lietderīgi ieviest militārās mācības studiju kursu, kas jāapgūst katram studējošajam ārpus savas studiju programmas.