Lai augstākās izglītības finansēšana negremdētu valsti
Arkādijs Zvaigzne
Latvijas Studentu apvienības Akadēmiskā virziena vadītājs
___________________________________________________________________________
Viens no nozīmīgākajime pavērsieniem augstākās izglītības finansēšanā notika pagājušā gadsimta otrajā pusē. Apvienotajā Karalistē, domājot par augstākās izglītības ekonomiskajiem apstākļiem, tika uzsākts darbs pie augstākās izglītības finansēšanas izmaiņām. Balstoties uz ekonomisko domāšanu, tika izveidota īpaša komisija, kas šo jautājumu padziļināti pētīja. 1963. gadā šī komisija prezentēja pētījuma rezultātus, kas identificēja to, ka ir nepieciešams palielināt ieguldījumus augstākajā izglītībā, akcentējot tieši valsts ieguldījumus tajā. Tāpat arī tika apsvērta ideja ieviest kreditēšanās sistēmu, kuras ietvaros studenti paši maksātu par augstāko izglītību. Tomēr, ņemot vērā to faktu, ka tas varētu palielināt nevēlēšanos uzsākt studijas, šo ideju atlika.1
Savukārt 1988. gadā Apvienotajā Karalistē tika publicēts pētījums par to, ka, ņemot vērā, ka no augstākās izglītības iegūst ne tikai sabiedrība, bet arī students, ir nepieciešams ieviest kreditēšanas sistēmu. 2 Konkrēts piedāvājums bija nelikvidēt valsts finansētās studiju vietas, bet gan piedāvāt papildus kredītus, lai finansētu aizvien lielāku pieaugumu studiju maksās. Valsts dotētās studiju vietas un pilnīga kreditēšanas sistēma tika ieviesta vien 1998. gadā, tomēr tikai Anglija sekoja šim piemēram, Skotijai paliekot pie valsts dotētās augstākās izglītības.
Attīstoties ekonomiskai domāšanai, tika izveidoti modeļi un konstatēts tas, ka sabiedrība būtiski iegūst no augstākās izglītības – fakts, ka augstskolu absolventi pelna vairāk, nozīmē to, ka ir lielāki ieņēmumi, kā arī ir augstskolu absolventi vairāk iesaistās sabiedriskajā darbībā un kopumā veicina demokrātiju.
2013. gadā pētnieks Andrew McGettigan publicēja grāmatu The Great University Gample: Money, Markets and the Future of Higher Education. Grāmatā ir aprakstīts pētījums par augstākās izglītības finansēšanas vēsturi, īpaši padziļināti ieskatoties Anglijas piemērā. Ir konstatēts, ka studiju maksas ir galvenokārt bijušas arguments valdībai krīzes laikos negaidīti un strauji samazināt ieguldījumus augstākajā izglītībā, pēc krīzes tās neatgriežot iepriekšējā līmenī.
Šādā veidā, uzupurējot nākotni, McGettigan uzskata, ka augstākās izglītības sistēmā tika masveidā iesaistītas privātās intereses, kas nav saistītas ar valsts attīstību kopumā. Tāda veida iejaukšanās radīja absurdu situāciju, kad valsts regulētajā sistēmā tika mēģināts ieviest tirgus principus. Pēc ekonomikas teorijas efektīvākais tirgus ir tas, kurā ir pilnīga konkurence un tirgus dalībniekiem ir perfektas zināšanas par pārējiem tirgus dalībniekiem. Balsoties uz šiem uzskatiem, tika uzsākta augstākās izglītības pārvēršana par tirgu. Viens no blakusefektiem šādai maiņai ir tas, ka augstskolas, līdzīgi kā uzņēmumi, sāka domāt par savu peļņu. Šī ir būtiska atšķirība no tā, kādēļ vispār pastāv izglītības sistēma.
Gala rezultāts šādai idejai ir Čīle. Pirms trīsdesmit gadiem autoritārais Pinošē režīms Čīlē ieviesa pilnīgi neregulētu augstāko izglītību, kurā valdība vispār neiesaistījās. Augstskolas guva peļņu no studiju maksas, bet valdība piedāvāja kredītus studentiem. Pēc šīs sistēmas 30 gadu darba rezultāti ir šādi – absolventu parādi, salīdzinot ar ienākumiem, ir milzīgi un ir lielākie pasaulē. Tāpat ir milzīgs privāto augstskolu skaits ar apšaubāmu kvalitāti un šī sistēma, bez valsts finansējuma, ir absolūti nevaldāma no valsts puses, kas nozīmē, ka jebkāda sasaiste ar valsts attīstību nav iespējama.
2015. gadā Čīles valdība uzaicināja pie sevis ekspertus no Pasaules Bankas, kuru mērķis ir izstrādāt sistēmu, kas paredz ieviest valsts dotēto studiju vietu sistēma gandrīz visiem studentiem.3
Kādēļ tad tirgus principi augstākajā izglītībā nedarbojas? Atcerēsimies par efektīva tirgus definīciju – efektīvākais tirgus ir tas, kurā ir pilnīga konkurence un tirgus dalībniekiem ir perfektas zināšanas par pārējiem tirgus dalībniekiem. Šobrīd augstākajā izglītībā nevar būt pilnīga konkurence, jo dibināt augstskolu nav lēti, un pastāv salīdzinoši strikts tiesiskais regulējums to darbībai. Tehniski, tas ir atrisināms, bet nav atrisināma otrā daļa – tirgus dalībniekiem nav un nevar būt perfektas zināšanas par pārējiem tirgus dalībniekiem.
Tas, kas slēpjas zem šī žargona ir, ka nedz vidusskolu beigušais, nedz arī to vecāki var zināt to, kuras augstskolas ir kvalitatīvas un kuras nē, lai saprastu, cik daudz par tām ir vērts maksāt. Faktiski, pirms iestāties augstskolā, vienīgais, uz ko var balstīties, ir tas, cik labs ir augstskolas mārketings un cik smukas tajā ir telpas. Šī iemesla dēļ arī augstskolas sāk investēt savā mārketingā, telpu remontā un citos redzamos aspektos.4 Diemžēl, pašu studiju procesu var iepazīt tikai tad, kad esi jau uzsācis studijas, bet tad jau nereti ir par vēlu. Augstākā izglītība nav kā saldējums, ko tu vienreiz vari nopirkt nekvalitatīvu un tad turpmāk pirkt citus, jo studenti nereti studē tikai vienreiz.
Šī iemesla dēļ Latvijas Studentu apvienība iestājas par valsts dotētu augstāko izglītību, kas pieļauj augstākās izglītības sasaisti ar valsts attīstības vajadzībām, ceļ augstākās izglītības kvalitāti, garantē kvalitatīvu izglītību ikvienam, neatkarīgi no ienākumu līmeņa, mazina sabiedrības parādu nastu, kā arī, tā ir lētāka par studējošo kreditēšanas sistēmu.5
___________________________________________________________________________
1.Robbins Committee (1963 b) Higher Education: Evidence. Part 2, Documentary Evidence. . London: Her Majesty’s Stationery Office (HMSO), pg. 212
2.Department of Education and Science (DES). (1988). Top-up Loans for Students. London: Her Majesty’s Stationery Office.
3. https://www.timeshighereducation.com/comment/opinion/chile-steps-back-from-bitter-market-fruits/2017895.article
4. http://www.theatlantic.com/education/archive/2016/07/the-paradox-of-new-buildings-on-campus/492398/
5. https://www.theguardian.com/education/2014/mar/21/student-fees-policy-costing-more