Latvijas Studentu apvienības prezidente: Kā var nestrādāt?
Raksts oriģināli publicēts portālā Delfi.
Politiķi gadu no gada runā, ka Latvijas universitātēm būtu jānonāk starptautisko reitingu top 500 vietās, ir jāveicina izglītības kvalitāte un pētniecības izcilība. Ilgi tiek gaidīta pirmā Latvijas Nobela prēmija. Darba devēji runā par to, ka trūkst augsti kvalificētu speciālistu dažādās prioritārajās jomās, ko citi pastiprina, arī runājot par pedagogiem, veselības aprūpes darbiniekiem u.c. Bieži vien skats tiek vērsts augstskolu virzienā ar jautājumu – kāpēc jūs nespējat nodrošināt šīs vajadzības?
Jau gadiem sauklis “studentcentrēta izglītība” tiek izmantots neskaitāmos politikas plānošanas dokumentos, bet kā īsti ir? Uz studentiem kā uz tādu interesantu kopumu atsaucas dažādi: augstskolas, reizēm nekautrējoties, viņus sauc par klientiem, kas saņem izglītības “pakalpojumu”, darba devēji un ministrijas bieži vien grib redzēt tikai produktu vārdā “absolvents”, savukārt Augstskolu likums studentus sauc par augstskolas personālu. Tomēr datos un pētījumos studentus ieraugām kā atsevišķu sabiedrības grupu ar savām interesēm un vajadzībām.
Latvijā studējošo skaits pēdējo desmit gadu laikā ir sarucis par gandrīz 20 tūkstošiem (94 tūkstoši 2012./2013. gadā, 75 tūkstoši 2022./2023. gadā). Tikai 43% no šiem studentiem studē valsts budžeta vietās, savukārt visi pārējie par savām studijām maksā, pie tam pēc OECD datiem Latvijā studijas priekšlaicīgi pamet vidēji 50% studējošo.
Reizi piecos gados EUROSTUDENT veic pētījumu par studentu socioekonomiskajiem dzīves apstākļiem. 2022. gada Latvijā veiktajā pētījumā tika noskaidrots, ka gandrīz pusei Latvijas pilna laika studentu ir regulāri atalgots darbs, kurā viņi strādā vairāk nekā 20 stundas nedēļā. Tikai aptuveni puse no viņiem strādā atbilstoši savai studijās iegūstamajai specialitātei, bet pārējie strādā citos gadījuma darbos. Trešdaļa no šiem strādājošajiem studentiem norāda, ka nevarētu turpināt studijas, ja paralēli tām nestrādātu. Attiecīgi rodas jautājums – vai studenta galvenais pienākums ir strādāt?
Kā ir ar valsts atbalstu? Vai nav kāds veids, kā varam atbalstīt savus studentus, lai viņi kvalitatīvi pievērstos studijām un arī absolvētu? Šobrīd studentiem ikdienas tēriņiem valsts piedāvā divus atbalsta mehānismus – valsts stipendijas un valsts galvotos studējošo kredītus.
Ir pieejama sociālā stipendija “Studētgods” (175 EUR/mēnesī), kurai var pieteikties tikai noteiktās sociālās grupās esošie studenti, bet citi var tiekties uz valsts stipendiju (140 EUR/mēnesī) pēc akadēmiskajiem (izcilības) kritērijiem, ko realitātē saņem vidēji 5-7% no visiem studējošajiem. Ņemot vērā šī brīža dzīves dārdzību, šāds atbalsta apmērs ir kā medus piliens darvas mucā studējošajiem, kuriem ir jādomā par dzīvesvietas īri, ēšanu, pārvietošanos, studijām nepieciešamajiem materiāliem (piemēram, datortehniku) un citām ikdienas vajadzībām. Ir arī otrs variants – ņemt studējošo kredītu līdz 350 eur/mēnesī, pēc tam šo summu atmaksājot. Tomēr ļoti liela daļa Latvijas studējošo izvēlas strādāt. 2008. gada krīzes ēnā kredīta ņemšana, uzsākot studijas, nešķiet pievilcīga, savukārt valsts stipendijas ir pieejamas šauram studējošo lokam un ir nelielas. Un tad viņi turpina strādāt, veltot mazāk laika studijām, un liela daļa studējošo savas studijas pamet. Tāpat jāņem vērā, ka augstskolu finansējums vēl joprojām nav atgriezies 2008. gada līmenī, bet tikmēr politiķi cer uz augstiem zinātnes sasniegumiem, inovācijām, augsti kvalificētu darbaspēku, augstskolām augstos reitingos u.c.
Evikas Siliņas vadītās valdības deklarācijas 25. punktā ir rakstīts šādi: “Palielināsim izglītības un zinātnes finansējumu, ceļot izglītības un zinātnes kvalitāti un zinātnes universitāšu konkurētspēju.” Šī nav ne pirmā, ne pēdējā reize, kad valdība sola palielināt augstākās izglītības finansējumu. Arī abās Krišjāņa Kariņa vadītajās valdības deklarācijās tika uzstādīti mērķi palielināt augstākās izglītības pieejamību (t.sk. palielinot stipendijas) un pienācīgi finansēt arī pašas augstskolas, tomēr rīcība nesekoja.
Latvijas Studentu apvienība kā jau katru gadu nosūtīja Saeimas deputātiem aicinājumu palielināt stipendiju apmēru un apjomu gan pēc akadēmiskajiem, gan sociālajiem kritērijiem. Tomēr gadu no gada deputāti pieņem apzinātu lēmumu runāt par idejām, bet neatbalstīt to tagadnes un nākotnes virzītājus – pašus studentus. Mēs varam gaidīt pirmo Nobela prēmijas laureātu no Latvijas, bet, kamēr valsts studējošos atbalstīs ar 140 EUR/mēnesī, gaidīsim vēl ilgi. Kamēr politiķi jautā “Kā var nesolīt?”, studenti paralēli pilna laika klātienes studijām cenšas atrast katru veidu, kā izdzīvot, un jautā “Kā var nestrādāt?”.