Norisinājusies konference “Kā spert pirmos soļus zinātnē?”
Lai gan akadēmiskais semestris jau ir ievilcis dziļu elpu tā studentu un pasniedzēju mācību darba plaušās, krietns pulciņš prominentu akadēmisko personību 31. oktobra plkst. 18:30 Latvijas Universitātes Dabaszinātņu Akadēmiskajā centrā pulcējās, lai dalītos savā pieredzē un atbildētu uz jautājumu, kas moka jaunos zinātniekus – kā spert pirmos soļus zinātnē?
Egils Stalidzāns, Latvijas Universitātes Mikrobioloģijas un biotehnoloģijas institūta direktors, centās izklāstīt, kādas lamatas un iespējas slēpj zinātniskā karjera. Viņš norādīja uz dažādām šķautnēm, kuras paveras izvēloties jomu, kurā veltīt savus spēkus – piemēram, nosakot konkrēto tēmu, jāņem vērā tas, cik ilgtspējīga tā būs vismaz tuvāko 5-10 gadu griezumā. Tāpat, viņaprāt, jāuzmanās no tā saucamā “beigtā zirga” – ir laikus jāpamana pazīmes, ka izvēlētajā organizācijā, kurā nodarbojies ar pētniecību kā jauns zinātnieks, ir iestājusies stagnācija, netiek izdotas jaunas publikācijas, kā arī iestājas tā saucamais “zinātniskais patriotisms”, kas aizēno patieso spriestspēju par pētāmās problēmas nozīmību ne tikai zinātniskajās aprindās, bet arī sabiedrībā, kurai zinātne kalpo. Savu prezentāciju viņš noslēdza ar atziņu, ka būtiska loma ir tieši starptautisko kontaktu veidošanai, jo: “pavisam niecīga ir varbūtība, ka nozares augstākā līmeņa eksperti ir jūsu valstī!”, kas pasvītroja konferenču, zinātnisko pasākumu un tīklošanās nozīmību zinātnieku vidū, lai iegūtu kontaktus ar spēcīgākajām pētnieku grupām.
Eva Eglāja, Latvijas Universitātes Literatūras, folkloras un mākslas institūta pārstāve, savā prezentācijā galveno uzsvaru lika konkrēti uz to, ka pētījumi un pirmie soļi zinātnē var būt starpdisciplināri. Viņa norādīja, ka, lai gan varētu šķist, ka humanitārās zinātnes ir nacionālas un ir saistītas ar noteiktās valsts valodas, vēstures pētīšanu, patiesībā tas ir gana plašs lauks arī starptautiskajā zinātniskajā vidē. Eglāja norādīja, ka: “mūsdienu zinātnieka galvenie ieroči ir uzdrošināšanās un spēja veikt vairākus uzdevumus vienlaicīgi, ko var attīstīt jau studiju laikā ar darbošanos apvienībās, pašpārvaldēs un korporācijās”. Atbildot uz jautājumu, vai ar zinātni var nopelnīt, viņa atbildēja, ka finansiālā situācija zinātnē ir neparedzama. Ar to, viņasprāt, ir jārēķinās, jāspēj uzņemties riski, bet pats galvenais ir atrast sevi, un tikai tad savu zinātnes “ģimeni”.
Jānis Liepiņš, Latvijas Universitātes Mikrobioloģijas un biotehnoloģijas institūta pārstāvis, savu prezentāciju iesāka ar to, ka zinātnes “ģimeni”, tomēr ir iespējams mainīt. Galvenais jaunajiem zinātniekiem ir apzināties, ka paši var rakstīt savus projektus un nevajag baidīties no noraidījuma vai atteikuma. Viņš uzsvēra, ka zinātnes pasaulē daudzi projekti tiks noraidīti, bet, ja tas spēj nobiedēt jauno zinātnieku, tad, iespējams, būtu jāpārdomā sava karjeras izvēle. J. Liepiņš atklāja, ka stipendijas dažāda veida studijām iegūt ir ļoti viegli, vajadzīga tikai uzņēmība, jo veiksmes koeficients ir salīdzinoši augsts. Runājot par jaunā zinātnieka vēlmi iesaistīties pētniecībā, viņaprāt, būtu jāspēj atbildēt uz trim galvenajiem jautājumiem – kas, kā, ar ko? Bez tam viņš jau atkārtoti norādīja uz to, ka “zinātne runā angliski” jeb tai nav robežu, un būtiska ir komunikācija ar citiem savas jomas pārstāvjiem.
Savukārt Vilnis Šķipars, Latvijas Valsts Mežzinātnes institūta “Silava” pārstāvis, jaunajiem pētniekiem un studentiem centās izskaidrot, cik nozīmīga ir laba jebkura līmeņa akadēmiskā darba vadītāja loma. Vienalga vai tas būtu kursa, bakalaura, maģistra vai doktora darba vadītājs, viņaprāt, galvenā ir laba sadarbība un spēcīgs darba vadītājs, kas spēj uzvest tevi uz pareizā ceļa. Viņš sacīja, ka jaunajiem zinātniekiem nav jābaidās arī piepelnīties dažādos ar nozari saistītos veidos, piemēram, atsaukties uzņēmumu aicinājumam palīdzēt ar konkrētas zinātniskās tehnikas testēšanu, ja esi kādas iekārtas vai metodes speciālists, kas, pirmkārt, sniedz papildus ienākumus un, otrkārt, ļauj būt lietas kursā par jaunākajām tehnoloģiskajām tendencēm nozarē.
Diskusijā, kura raisījās pēc konferences prezentācijām, uz jautājumu, kā sadarboties ar birokrātiju zinātnē, eksperti vienbalsīgi norādīja, ka galvenais ir būt elastīgiem, kā arī jāņem vērā, ka pirmajā gadā, ko jaunais zinātnieks pavada savā nozarē, viņam visticamāk neļaus darboties ar tiešiem administratīvajiem dokumentiem. Uz jautājumu, kas attiecās uz to, ko viņi darītu citādāk, izskanēja atšķirīgi viedokļi – pirmkārt, ka noteikti izdotu vairāk publikāciju, kā arī, otrkārt, ja varētu, tad sava doktora darba aizstāvēšanu atliktu uz nedaudz vēlāku laiku.
Latvijas Studentu apvienības (LSA) un Latvijas Jauno zinātnieku apvienības rīkotā konference noslēdzās patīkamā atmosfērā, kurā jaunie zinātnieki pavisam noteikti ir guvuši kaut nelielu ieskatu tajā, ko viņi jau ir veikušu un, kas vēl ir jādara, lai patiešām spertu SAVUS pirmos soļus zinātnē.
Informāciju sagatavoja:
Marta Suveizda
LU SZF Politikas zinātnes 3. kursa studente